Tiešām, izklāstot vielu Johaneumā, pro­fesors bieži aprāvās: tādos brīžos viņš cīnījās ar kādu spītīgu vārdu, kas negribēja nākt pār lūpām, ar kādu no vārdiem, kuri pretojas, piepūšas un galu galā izveļas pavisam nezināt­niskā veidolā - kā lamas. Un tad tēvocim uznāca lielās dusmas.

Taču mineraloģijā ir daudz grūti izrunājamu pa pusei grieķisku, pa pusei latīnisku nosaukumu, kas pat dzejnieka lūpās raisītos tikai ar lielām grūtībām. Es par šo zinātni ne­gribu teikt neko sliktu. Nepavisam ne! Bet, ja ir darīšana ar rombiskām kristalizācijām, minerālgeliem, svina molib- dēnskābes sāļiem un titanomagnetītiem, nav brīnums, ja sapinas pat visveiklākā mēle.

Pilsētā, protams, bija zināma šī mana tēvoča piedodamā vājība, to ļaunprātīgi izmantoja, gaidīja, kad viņš sadursies ar grūtībām, un tad viņš niknojās, bet audzēkņi smējās, kas gan neliecina par labu gaumi pat vāciešu vidū. Un, ja arī profesora Līdenbroka lekcijas vienmēr bija labi apmeklētas, daudzi uz tām ieradās galvenokārt tāpēc, lai uzjautrinātos par profesora dusmu lēkmēm.

Lai kā, mans tēvocis — gribu to atkal un atkal uzsvērt — bija īsts zinātnieks. Kaut arī reizēm viņš saplēsa savus parau­gus, pārāk strauji ar tiem eksperimentēdams, viņa ģeologa ģēnijam pievienojās arī liela mineraloga asredzība.