Ar savu veserīti, tērauda adatu, magnetizēto stienīti, gāzes degli un slāpekļskābi viņš spēja izdarīt ļoti daudz. Spriežot pēc lauža- mības, izskata, cietības, kušanas temperatūras, skaņas, smaržas un garšas, viņš ikvienu minerālu nevilcinādamies spēja klasificēt pēc sešsimt veidiem, kādi mūsdienu zinātnei ir pazīstami.

Tāpēc Līdenbroka vārds tika godāts nacionālajās augst­skolās un zinātnieku apvienībās. Hamfrijs Deivijs, Hum- bolts, kapteiņi Franklins un Sabēns nekad neaizmirsa viņu apciemot, ja brauca caur Hamburgu. Bekerels, Ebelmens Breisters, Dimā, Melns-Edvardss, Senklērs—Devils labprāt ar viņu apspriedās par visaizraujošākajiem ķīmijas jautāju­miem. Sī zinātne viņam ir pateicību parādā par diezgan interesantiem atklājumiem, un 1835. gadā Leipcigā iznāca profesora Oto Līdenbroka Traktāts par transcendento krista­logrāfiju folio sējumā ar tabulām, taču jāteic, ka izdevumi tā dēļ bija lielāki par ienākumiem.

Turklāt mans tēvocis bija Strūves kunga - Krievijas vēstnieka - mineraloģijas muzeja fondu glabātājs, un tā bija dārga, visā Eiropā pazīstama kolekcija.

Lūk, kāds bija cilvēks, kas mani tik nepacietīgi sauca. Iedomājieties gara auguma kalsnu vīrieti ar dzelzs veselību un jauneklīgi gaišiem matiem, kas viņu, piecdesmit gadus veco, padarīja par saviem desmit gadiem jaunāku. Viņa lie­lās acis nemitīgi šaudījās aiz biezajiem briļļu stikliem, garais un plānais deguns atgādināja uzasinātu asmeni; ļaunas mēles pat melsa, ka tēvoča deguns esot magnetizēts un pievelkot dzelzs skaidiņas. Tās ir tīrās blēņas: tas pievilka vienīgi tabaku, taču jāatzīst, ka to gan viņš šņauca lielā daudzumā.