Ja es vēl piebilstu, ka mana tēvoča soļa garums bija gandrīz vai metrs un ejot viņš cieši sažņaudza dūres, kas liecina par aizrautīgu temperamentu, viņu varētu pietiekami pazīt, lai nerastos vēlēšanās uzturēties vina sabiedrībā.
Tēvocis dzīvoja nelielajā Kēnigštrāses namiņā, kas daļēji bija celts no koka, daļēji — no ķieģeļiem un kam bija mežģīņota jumtgale; mājiņa atradās pie viena no līkumainajiem kanāliem, kas krustojas visvecākajā Hamburgas kvartālā, kuru 1 842. gada ugunsgrēks, par laimi, ir saudzējis.
Tiesa, vecais nams bija mazliet greizs, un ielas pusē siena meta kūkumu; jumts bija nošķiebies uz vienu pusi gluži kā Tugendbunda studenta naģene; siluets tiešām būtu varējis būt lepnāks; tomēr kopumā māja turējās labi, jo to balstīja vecs, fasādē pamatīgi iespiedies vītols, kas pavasarī stiepa ziedošos zarus iekšā pa logiem.
Mans tēvocis nebija nekāds bagātnieks vācu profesoru vidū. Vienīgais, kas viņam piederēja, bija māja un viss, kas tajā. Tajā bija viņa krustmeita Graibena — septiņpadsmit gadus veca virlandiete, lādzīgā Marta un es. Būdams viņa brāļadēls un bārenis, kļuvu tēvocim par palīgu viņa pētījumos.