Atzīšos, ka ģeoloģijas zinātnes man likās tiešām interesantas; manās dzīslās ritēja ģeologa asinis, un dārgo akmeņu vidū es nekad negarlaikojos.
Vārdu sakot, Kēnigštrāses ielas namiņā varēja dzīvot laimīgi, lai cik nepacietīgs bija tā īpašnieks, jo, kaut arī attieksme pret visu viņam bija parupja, viņš tāpēc mūs nemīlēja mazāk. Taču šis cilvēks neprata gaidīt, un viņš pastāvīgi steidzās ātrāk par dabu.
Aprīlī tēvocis salona fajansa podos iestādīja rezēdas vai vīteņus un pēc tam ik rītu tos paraustīja aiz lapām, lai paātrinātu augšanu.
Tādam savādniekam varēja vienīgi paklausīt. Tātad es steigšus devos uz viņa kabinetu.
II
Tēvoča kabinets bija īsts muzejs. Visiem minerālu pasaules paraugiem bija uzlīmētas etiķetes, tie bija novietoti vislabākajā kārtībā saskaņā ar iedalījumu trijās lielās grupās - nedegošajos, metāliskajos un akmeņveidīgajos minerālos.
Cik lieliski pazinu šos mineraloģijas nieciņus! Nezin cik reižu es nevis izklaidējos kopā ar sava vecuma puišiem, bet slaucīju putekļus no grafītiem, antracītiem, brūnoglēm un kūdras paraugiem! Un kur vēl bitumi, sveķi, organiskie sāļi, kas bija jāpasargā no vissīkākā puteklīša! Un metāli, sākot ar dzelzi un beidzot ar zeltu, kura absolūtā vērtība pilnīgi pazuda zinātnisko paraugu pilnīgajā vienlīdzībā! Un vēl - neskaitāmie akmeņi, ar kuriem būtu pieticis, lai pārbūvētu