Kēnigštrāses namu, ierīkojot tajā pat vienu skaistu istabu vairāk, - tā man tiešām noderētu!
Taču, kabinetā ieejot, šie brīnumi man nemaz nebija prātā. Visas domas nodarbināja vienīgi tēvocis. Viņš bija ieslīdzis savā lielajā, ar Utrehtas samtu pārvilktajā atzveltnī un turēja rokā grāmatu, kuru apskatīja ar vislielāko apbrīnu.
- Kāda grāmata! Kāda grāmata! - viņš iesaucās.
Šos vārdus dzirdot, atcerējos, ka profesors Līdenbroks brīvajos brīžos ir arī bibliomāns, bet grāmata viņa acīs iegūst vērtību vienīgi tad, ja ir neatrodama vai vismaz neizlasāma.
- Kā, vai tad tu neredzi? - viņš jautāja. - Tas taču ir nenovērtējams dārgums, ko šorīt atradu, rakņājoties ebreja Hevēliusa bodītē.
- Lieliska! — es atbildēju ar mākslotu sajūsmu.
Tiešām, kādēļ gan tik ļoti jūsmot par vecu sējumu, kura muguriņa un vāki, šķiet, bija darināti no rupji apstrādātas teļādas, - par sadzeltējušu grāmatu, no kuras karājās izbalējusi lente?
Tomēr profesora apbrīna saucieni nemitējās.