-    Paraugi,- viņš teica, pats atbildēdams uz saviem jau­tājumiem, — vai tā nav skaista? Jā, tā ir brīnišķīga! Un kāds iesējums! Vai šo grāmatu ir viegli atvērt? Jā, jo tā paliek atvērta jebkurā lappusē! Bet vai to viegli aizvērt? Jā, jo vāki un lapas veido vienu veselumu, nekas te nešķiras vaļā un nepiepūšas! Un muguriņa, kas pēc septiņsimt gadiem nav ielauzīta nevienā vienīgā vietā! Jā, tas ir gan sējums, ar ko varētu lepoties Bozeriāns, Kloss vai Pūrgolds!

Tā runādams, tēvocis vēra grāmatu vaļā un ciet. Man atlika vienīgi apjautāties par sējuma saturu, kaut arī tas mani nemaz neinteresēja.

-    Un kā šo brīnumaino grāmatu sauc? — es gaužām mākslotā aizrautībā jautāju.

-Tas ir Heims—Kringla, ko sarakstījis slavenais islan­diešu divpadsmitā gadsimta autors Snorrc Turlesons! Tā ir Norvēģijas valdnieku — tolaik tie valdīja pār Islandi — hronika.

—   Kaut kas traks! - es iesaucos, cik jūsmīgi varēdams, - un laikam jau tas ir tulkojums vācu valodā?

—   Tulkojums? — tēvocis pārjautāja. - Ko gan es iesāktu ar tulkojumu? Šis ir oriģināldarbs, sarakstīts islandiešu valodā — reizē brīnumaini vienkāršā un bagātā, kas ļauj veidot visdažā­dākās gramatiskās konstrukcijas un elastīgi pārveidot vārdus!

—Tāpat kā vācu valoda, - es iebildos.

—   Jā, — tēvocis atbildēja, paraustīdams plecus, — starpība tikai tā, ka islandieši lietvārdus loka tāpat kā latīņu valodā.