Visi apzvērēja man pie savas dvēseles nemirstības, ka to un to viņi izdarīs līdz tādam un tādam laikam, bet parasti pēc tādas apzvērēšanas viņi reti kad nokavēja vairāk par trijiem mēnešiem. Tā tas turpinājās, un mēs ar Čarmianu mierinājām viens otru, runādami par to, cik brīnišķīgs kuģis būs «Snarka», cik stabils un stiprs; mēs kāpām mazā laiviņā, īrāmies apkārt «Snarkai» un jūsmojām par tās neiedomājami brīnišķīgo priekšvadni.

—   Iedomājies, — es teicu Carmianai, — vētra pie Ķīnas krastiem, un «Snarka» dreifē, pagriezusi lielisko priekš­vadni pret viļņiem. Ne pilīte ūdens neaizšļāksies tam pāri. Tas būs sauss ķā spalviņa, bet mēs, kamēr trakos vētra, spēlēsim lejā kajītē vistu.

Un Čarmiana jūsmīgi saspieda manu roku un iesaucās:

—   Kuģis ir tā vērts — gan vilkšanas gaiumā, gan iz­devumu, gan noguruma un visa pārējāl Tas patiešām ir dievišķīgs kuģis!

Kad skatījos uz «Snarkas» priekšvadni vai domāju par tā ūdensdrošajiem nodalījumiem, es jutu sevī augam drosmi. Turpretī uz pārējiem tas neiedarbojās. Mani draugi sāka derēt ar mums, ka «Snarka» noteiktajā laikā neizies jūrā. Pirmais derības laimēja misters Vidžets, ku­ram mēs bijām uzdevuši rūpēties par mūsu rančo Sonomā. Viņš laimēja derības tūkstoš deviņsimt septītā gada Jaun­gada dienā. Pēc tam derības bira kā no pilnības raga. Mani draugi metās man virsū kā harpiju bars, slēgdami derības par katru izbraukšanas termiņu, ko es noteicu. Es biju neapdomīgs un stūrgalvīgs. Es slēdzu derības pēc de­rībām, un man vajadzēja maksāt. Manu draugu sievas kļuva tik drošas, ka tie, kas savu mūžu nebija derējuši, slēdza derības ar mani. Un arī viņiem es maksāju.

—   Tas nekas, — teica Carmiana. — Padomā tikai, kāds «Snarkai» būs priekšvadnis un kā mēs dreifēsim pa Ķīnas jūru!

—   Redzat, es sacīju saviem draugiem, norēķināda­mies par pēdējām zaudētajām derībām, — netiek taupītas nedz pūles, nedz nauda, lai «Snarka» būtu vislabākais kuģis, kāds jebkad izgājis jūrā pa Zelta Vārtiem. Tāpēc arī mēs kavējamies.