Pa to laiku izdevēji, ar kuriem man bija noslēgti līgumi, mācās virsū un prasīja paskaidrojumus. Bet ko es varēju paskaidrot viņiem, ja neko nevarēju paskaidrot pats sev un ja neviens, pat Rosko, neko nesaprata? Avīzes sāka izsmiet mani un publicēt par «Snarkas» izbraukšanu kuplejas ar tamlīdzīgiem piedziedājumiem: «Vēl ne, bet drīz.» Bet Carmiana uzmundrināja mani, atgādinādama priekšvadni, un es gāju pie baņķiera un aizņēmos vēl piecus tūkstošus dolāru. Tomēr no kavēšanās bija arī savs labums. Viens no maniem draugiem, kas uzskata sevi par kritiķi, sacerēja iznīcinošu rakstu ne vien par visu to, ko es jau biju paveicis, bet arī par visu to, ko es kādreiz savā dzīvē paveikšu; viņš domāja, ka raksts parādīsies atklātībā tad, kad es jau būšu okeānā. Bet to publicēja, kad es vēl biju krastā, un viņam vajadzēja locīties, izdomājot attaisnojumu.
Bet laiks ritēja. Ar katru dienu kļuva acīm redzams tikai viens, proti, ka pabeigt «Snarkas» būvi Sanfrancisko neizdosies. Kuģi būvēja tik ilgi, ka tas sāka jukt laukā un nolietoties. īstenībā bija sasniegts tāds stāvoklis, ka tas juka laukā ātrāk nekā varēja tik izremontēts. «Snarka» bija kļuvusi par izsmiekla objektu. Neviens neizturējās pret to nopietni, bet vismazāk tie, kas strādāja uz kuģa. Es teicu, ka mēs brauksim ar tādu, kāds ir, un pabeigsim būvi Honolulu. Pēc tam «Snarkai» radās sūce, ko vajadzēja novērst līdz izbraukšanai. Kuģi vajadzēja ievest dokā. Bet šīs operācijas laikā tas nokļuva starp divām lielām baržām un tika pamatīgi saspiests. Dokā mēs uzli- kām kuģi uz ruļļiem, bet, kad sākām vilkt to laukā, ruļļi pajuka kur kurais un pakaļgals iegrima dūņās.
Tagad bija darbiņš nevis kuģu būvētājiem, bet bojātu kuģu glābējiem. Diennaktī ir divi paisumi, un katra paisuma laikā dienu un nakti veselu nedēļu divi velkoņi stūma un vilka «Snarku». Bet tā sadauzīta gulēja ar pakaļgalu dūņās. Tad, lai izkultos no kļūmīgā stāvokļa, mēs nolēmām izmantot vietējā lietuvē izgatavoto ķēžu pārvadu, kam vajadzēja motora griešanos pārnest uz enkurspilvi.