Bija nolemts pacelt enkuru svētdien vienpadsmitos no rīta. Pienāca sestdienas vakars. Pūlis un putekļu mākonis piestātnē bija biezāki nekā jebkad. Vienā kabatā man bija čeku grāmatiņa, pildspalva un dzēšpapīrs, otrā — apmēram divi tūkstoši dolāru papīrnaudā un zeltā. Es biju gatavs uzņemt kreditorus — sīkos ar skaidru naudu, solīdos ar čekiem — un gaidīju tikai Rosko, kam vajadzēja atvest rēķinus no simt piecpadsmit firmām, kuras mani bija aizkavējušas tik ilgus mēnešus. Un tad …
Un tad vēlreiz notika neaptveramais un drausmīgais. Rosko vēl nebija paguvis ierasties, kad ieradās kāds cits cilvēks. Tas bija Savienoto Valstu tiesas izpildītājs. Viņš piestiprināja pie «Snarkas» lepnā masta papīriņu, un piestātnē visi varēja izlasīt, ka «Snarkai» uzlikts arests par parādu nenomaksāšanu. Ierēdnis atstāja «Snarkas» apgādībā mazu večuku un pats aizgāja. Tagad man vairs nebija varas pār «Snarku» un tās brīnišķo priekšvadni. Kuģa kungs un pavēlnieks tagad bija mazais večuks, un man paskaidroja, ka turpmāk es maksāšu viņam trīs dolārus dienā par to, ka viņš būs «Snarkas» kungs un pavēlnieks. Bez tam es uzzināju, kā sauc cilvēku, kas bija uzlicis arestu «Snarkai». Tas bija Sellerss, bet parāds bija divi simti trīsdesmit divi dolāri: parāds nebija lielāks, kā varēja sagaidīt no tāda uzvārda īpašnieka. Sellerss[1]! Žēlīgais dievs! Sellerss!
Bet kas tad galu galā bija šis Sellerss? Es paskatījos savā čeku grāmatiņā un redzēju, ka pirms divām nedēļām esmu samaksājis viņam pieci simti dolāru. Citās čeku grāmatiņās es atklāju, ka ilgajos «Snarkas» būves mēnešos esmu samaksājis šim vīram vairākus tūkstošus dolāru.