Visļaunākais bija tas, ka «Snarka» tika aizzīmogota sestdienas vakarā un, lai gan es izsūtīju advokātus un dažādus aģentus pa visu Oklendu un Sanfrancisko, neizdevās atrast nevienu — nedz tiesnesi, nedz tiesas izpildītāju, nedz misteru Sellersu, nedz mistera Sellersa advokātu. Visi viņi bija izbraukuši pavadīt nedēļas nogali ārpus pilsētas. Un tā «Snarka» nepacēla enkuru svētdien pulksten vienpadsmitos no rīta. Mazais večuks stāvēja savā postenī un pateica: «Nē.» Un mēs ar Carmianu staigājām pa piestātni iepretim «Snarkai» un mierinājām sevi, apjūsmodami kuģa brīnišķo priekšvadni un iztēlodamies, cik lepni tas šķels visas vētras un taifūnus.
— Buržuju triks! — es teicu Carmianai, domādams par misteru Sellersu un viņa uzlikto arestu. — Sīka tirgonīša pārbīlis. Bet tas nekas! Līdzko mēs iziesim atklātā jūrā, visas nepatikšanas paliks mums aiz muguras.
Un beidzot mēs patiešām pacēlām enkuru — tūkstoš deviņsimt septītā gada divdesmit trešajā aprīlī. Izbraucām, jāatzīstas, bez kāda šika. Enkuru mums vajadzēja pacelt ar rokām, tāpēc ka spēka pārvads bija čupā. Turklāt viss, kas bija palicis pāri no mūsu septiņdesmit zirgspēku motora, kā balasts bija salikts «Snarkas» tilpnē. Bet vai tie nebija sīkumi? Visu varēja nokārtot Honolulu, bet pagaidām domāt, cik mūsu kuģis lielisks citādā ziņā. Tiesa, laivas motors nedarbojās, glābšanas laiva tecēja kā siets, taču tie bija tikai «Snarkas» piederumi, nevis pats kuģis. «Snarka» bija ūdensdrošās starpsienas, pamatīgais apšuvums bez neviena zariņa un visas vannas istabas ietaises. Un, visbeidzot, tā bija cēlais, vējus un viļņus nicinošais priekšvadnis.