Mēs izbraucām pa Zelta Vārtiem un uzņēmām kursu uz dienvidiem, lai nokļūtu Klusā okeāna ziemeļaustrumu pasātu joslā. Tūlīt pat arī sākās piedzīvojumi. Es biju aprēķinājis, ka tādam ceļojumam kā mūsējais vissvarīgākais ir jaunība, un paņēmis līdzi veselas trīs jaunības — mehāniķa, pavāra un kuģa puikas jaunību. Izrādījās, ka esmu kļūdījies tikai par divām trešdaļām. Biju piemirsis, ka jaunība bieži cieš no jūras slimības, un ar pavāru un kuģa puiku tieši tā notika. Viņi tūlīt ierausās savās kojās, un veselu nedēļu no viņu jaunības nebija nekāda labuma. No teiktā ir skaidrs, ka mēs palikām bez silta ēdiena un kajītēs nebija nedz tīrības, nedz kārtības. Taču tas mūs sevišķi neapbēdināja, jo drīz vien atklājās, ka kaste ar apelsīniem kādreiz ir dabūjusi salu, ka āboli kastē savītuši un sapuvuši, ka kāposti mums piegādāti jau bojāti un tagad jāmet pār bortu, ka burkāniem uzpilējusi petroleja, turnepši ir cieti kā koks, bet bietes puspuvušas, ka iekurs ir vieni prauli un nedegs, ka cauros kartupeļu maisos piegādātās ogles izbārstītas pa visu klāju un ūdens tās skalo prom.
Bet kas par to? Tie taču arī ir tikai sīkumi. Galu galā nmms ir kuģis, un ar to viss ir kārtībā. Es pagājos pa klāju un vienā minūtē saskaitīju četrpadsmit zarus lieliskajā segumā, kas bija speciāli pasūtīts Pidžetsaundā, lai tajā nebūtu neviena paša zariņa. Bez tam klājs laida cauri ūdeni un pamatīgi laida. Ūdens izdzina no kojas Rosko un sarūsināja mašīntelpā rīkus; kur nu vēl kambīzē sabojātais proviants! Ūdeni laida cauri arī «Snarkas» borti un dibens, un mums vajadzēja sūknēt ūdeni katru dienu, lai kuģis nenogrimtu. Kambīzes grīda ir divas pēdas augstāk par «Snarkas» dibena iekšējo apšuvumu, un tomēr, kad iegāju kambīzē sameklēt kaut ko ēdamu, es apkārt virmojošajā ūdenī saslapināju kājas līdz ceļiem, kaut gan pirms četrām stundām viss ūdens bija izsūknēts.