Novilcis svārkus, uzsviedu tos uz aparātu dēļa. Tajā brīdī man šķita, it kā mašīna strādātu. Sākusi darboties pati no sevis. Tas, protams, nevarēja notikt. Tās bija tikai halucinācijas. Tobrīd man iešā­vās prātā dīvaina doma. Taču tajā pašā mir­klī to aizmirsu. Izgaisa no atmiņas. Riebīgi, cik karsti…

—    Vai viņiem bija kāds cits plāns?

—    Gaidi vien, ka būs!

Pēc brīža Joriki klusu teica:

—    Noiešu uz brītiņu lejā.

—    Ej vien. Tikpat nav ko darīt.

Atlaidos krēslā un aizvēru acis. Joriki

koka papēžu klaudzoņa attālinājās. Jocīgi, kādēļ Japānā gandrīz visi jaunie zinātnieki valkā sandales ar koka papēžiem? Dīvains paradums. Jo vairāk soļi attālinājās, jo stei­dzīgāki tie kļuva. Varbūt aiz apņēmības kaut ko uzsākt.

Atvēris acis, tūliņ kā kaut ko ļoti svarīgu pamanīju uz plaukta četras mapes ar avīžu un žurnālu izgriezumiem. Trīs gadu laikā sa­krājušies raksti, sākot no tās dienas, kad tika iedarbināta slavenā «MASKAVA-1». Visi raksti par pareģošanas mašīnām. Tas bija manis paša noietais ceļš. Un pēdējās mapes pēdējā lapaspusē mans ceļš būs galā.

2

Pirmās mapes pirmajā lapaspusē bija kāda zinātniskā komentētāja raksts; tā autors vē­lāk radikāli mainīja savus uzskatus. Tas bija cinisms.