jās tālumā, tomēr ne gluži tā, kā viņa atce­rējās; tunelis bija lielisks, tomēr ne gluži tik lielisks, kā bija apgalvojis lektors. Vašti sa­grāba briesmīgas bailes no tiešas saskares ar visu, kas atradās ārpus viņas istabas. Viņa atrāvās atpakaļ istabā, un siena atkal aizvērās.

—          Kuno, — viņa teica, — es nevaru tevi apmeklēt, es nejūtos labi.

Tai pašā brīdī no griestiem pār viņu no­laidās milzīgs aparāts, viņai mutē automā­tiski tika iebāzts termometrs, virs sirds auto­mātiski uzlikts stetoskops. Vašti gulēja gluži nevarīga. Viņas pieri glāstīja vēsas kompre­ses. Kuno bija telegrafējis mātes ārstam.

Tātad arī Mašīnā vēl aizvien šad tad uzvir­moja cilvēcīgas jūtas. Vašti norija zāles, ku­ras ārsts bija ielicis viņai mutē, un aparāts nozuda atpakaļ griestos. Vašti izdzirda Kuno balsi; dēls apvaicājās par viņas veselību.

—           Jūtos jau labāk. — Tad viņa īgni jau­tāja: — Bet kādēļ tu pats neapciemo mani?

—    Tāpēc, ka nevaru atstāt savu istabu.

—    Kāpēc?

—           Kuru katru brīdi var notikt kas bries­mīgs.

—    Vai tu tomēr biji virszemē?

—    Vēl ne.

—    Kas tad ir noticis?

—           Ar Mašīnas starpniecību es tev to ne­teikšu.