— Kuno!
— Es nerunāšu ar tevi, — viņš teica, — kamēr tu neatbrauksi pie manis.
— Vai tu pēc mūsu sarunas esi apmeklējis virszemi?
Kuno attēls izgaisa.
Vašti atkal meklēja padomu Grāmatā. Bezgala satraukta, visa drebēdama, viņa atšļuka krēslā un pēkšņi izskatījās veca, veca, it kā būtu zaudējusi zobus vai matus. Tad viņa pavirzīja krēslu pie sienas un piespieda kādu reti lietotu pogu. Siena lēnām atvērās. Pa spraugu viņa ieraudzīja tuneli, kas tālumā aizlocījās sāņus, tā ka tā galu nevarēja saskatīt. Ja viņa dotos pie dēla, tad šis būtu ceļa sākums.
Protams, pārvietošanās sistēmu viņa pārzināja visā pilnībā. Tajā nebija nekā noslēpumaina. Viņa izsauks kāru, un tas pa tuneli aizvedīs viņu līdz gaisa kuģu stacijas liftam. Šo satiksmes sistēmu lietoja jau gadiem ilgi, sen pirms Mašīnas ieviešanas visā pasaulē. Pats par sevi saprotams, ka Vašti pazina civilizāciju, kas bija stāvējusi tieši pirms tagadējās. Šī civilizācija bija kļūdījusies, nosakot sistēmas funkcijas, un lietojusi to, lai tuvinātu cilvēkus lietām, bet nevis lai tuvinātu lietas cilvēkiem. Ak, jocīgie senie laiki, kad cilvēki devās kaut kur projām, lai ieelpotu svaigu gaisu, nevis apmainīja gaisu savās istabās! Un tomēr — Vašti baidījās no tuneļa, viņa to nebija redzējusi kopš sava pēdējā bērna piedzimšanas. Tunelis aizlocī