Vašti iegrima pārdomās par savu dzīvi.

Viņa atcerējās Kuno bērnību, viņa dzim­šanu, ievietošanu sabiedriskajā bērnu namā, savus apciemojumus tur un Kuno viesošanos pie viņas. Šie apciemojumi izbeidzās, kad Mašīna ierādīja dēlam istabu Zemes otrā pusē. Mašīnas Grāmatā bija teikts: «Vecāku pienākumi beidzas ar bērna piedzimšanu.» (422., 327., 483. lpp.) Tiesa gan, Kuno nebija tāds kā citi, īstenībā visi viņas bērni atšķīrās no pārējiem. Galu galā, ja jau dēls tik ļoti vēlas, vajadzētu tomēr saņemties un viņu apciemot. Ko gan tas varētu nozīmēt — «var notikt kas briesmīgs»? Droši vien tās ir tikai jauna cilvēka aplamas iedomas, tomēr būs vien jābrauc. Vašti atkal piespieda reti lie­toto pogu, siena atkal atvērās, un viņa atkal ieraudzīja tuneli, kas aizlocījās sāņus un pazuda skatienam. Sažņaugusi rokās Grā­matu, Vašti piecēlās, izmeimuroja uz plat­formas un izsauca kāru. Siena aiz viņas aiz­vērās. Ceļojums uz ziemeļu puslodi bija sā­cies.

Protams, ceļot bija gaužām ērti. Ieradās kārs, un tajā viņa atrada gluži tādus pašus atpūtas krēslus, kāds bija viņas istabā. Pēc viņas signāla kārs apstājās, un Vašti ieten- terēja liftā. Tur atradās vēl kāds pasažieris, pēc daudziem mēnešiem pirmā cilvēciskā būtne, kuru viņa redzēja tieši. Pateicoties zinātnes lielajiem sasniegumiem, zeme visur bija pilnīgi vienāda, un tikai ļoti nedaudzi cilvēki ceļoja.