
Gaisa kuģu satiksme bija atlieka no iepriekšējā laikmeta.' To saglabāja, jo turpināt gaisa kuģu lidojumus izrādījās vienkāršāk nekā tos pārtraukt vai samazināt reisu skaitu. Tagad satiksmes pakalpojumi stipri pārsniedza iedzīvotāju vajadzības. Pilnīgi tukši gaisa kuģi cits pēc cita pacēlās no Raijes vai Kraistčērčas (es lietoju senos nosaukumus) izejas krāteriem un uzlidoja debesīs, kas ņirbēt ņirbēja no tiem, un tikpat tukši nolaidās dienvidu puslodes piestātnēs. Gaisa satiksme bija tik ērta un tik neatkarīga no laika apstākļiem, ka debesis, vienalga, skaidras vai apmākušās, atgādināja milzīgu kaleidoskopu, kurā periodiski atkārtojas vieni un tie paši raksti. Gaisa kuģis, ar kuru lidoja Vašti, startēja gan saulrietā, gan arī ausmā, taču katru reizi, lidojot pāri Reim- sai, tas turējās cieši blakus gaisa kuģim, kas kursēja starp Helsinkiem un Brazīliju, un katrā trešajā reisā, lidojot pāri Alpiem, tūlīt aiz tā trasi šķērsoja Palermas gaisa flotile. Ne nakts, ne diena, ne vējš, ne vētra, ne plūdi, ne zemestrīce — nekas vairs netraucēja cilvēku. Cilvēks bija savaldījis Levia-
