3* 35 tāņu, Visa senā literatūra ar Dabas slavināšanu un bailēm no Dabas tagad izklausījās kā nesakarīgas bērna pļāpas.
Tomēr, kad Vašti ieraudzīja milzīgo kuģa sānu, kas bija kļuvis plankumains ārējā gaisa ietekmē, viņu atkal pārņēma bailes no tiešas saskares ar ārpasauli. Gaisa kuģis nebija gluži tāds kā tas, ko varēja redzēt kinematofotā. Tam bija arī smaka, ne jau sevišķi spēcīga un nepatīkama, tomēr smaka, un pat ar aizvērtām acīm Vašti zinātu, ka šis nepazīstamais priekšmets ir tepat viņas tuvumā. Tad viņai bija jāiet kājām no lifta līdz gaisa kuģim un jāpacieš pārējo pasažieru skatieni. Cilvēkam, kas gāja viņai pa priekšu, nokrita Grāmata. Tas jau nebija nekas sevišķs, tomēr satrauca visus. Ja Grāmata nokrita telpās, grīda to automātiski pacēla, bet eja uz gaisa kuģi nebija tā ierīkota, un svētā Grāmata palika guļot, kur nokritusi. Gājēji apstājās, jo tāds gadījums nebija paredzēts. Un cilvēks nevis pacēla nokritušo Grāmatu, bet gan aptaustīja rokas muskuļus, lai pārliecinātos, kas noticis, ka tie vairs neklausa. Tad kāds tieši, bez Mašīnas palīdzības, ieteicās: «Mēs nokavēsim,» — un visi sakāpa gaisa kuģī, pie tam Vašti nevilšus uzmina Grāmatai.
Gaisa kuģī viņas satraukums vēl pieauga.