Iekārtojums bija vecmodīgs un vienkāršs. Bija pat sieviete stjuarte, kurai ceļotāji va­rēja izteikt savas vēlēšanās. Tiesa, visa kuģa garumā bija rotējoša platforma, tomēr no tās līdz kabīnei bija jāaiziet pašai. Dažas ka­bīnes biia labākas, dažas — sliktākas, un Vašti nedabūia labāko. Viņai šķita, ka stiu- arte nav rīkojusies godīgi, un viņa drebēja aiz niknuma. Stikla durvis bija aizvēru­šās, atpakaļ viņa vairs netika. Vestibila galā Vašti redzēia liftu, ar kuru bija pacēlu­sies augšā. Tagad tas slīdēja gan augšup, gan lejup tukšs. Zem gaiteņiem, kas bija izklāti ar mirdzošām flīzēm, dziļi zemē neskaitā­mos stāvos iesniedzās istabas, un katrā sē- dēia, ēda, gulēja vai radīja jaunas idejas cilvēks. Dziļi aprakta šai stropā atradās arī Vašti istaba. Viņai uzmācās bailes.

— Ak, Mašīna! Ak, Mašīna! — Vašti murmināja, glāstīdama Grāmatu, un pama­zām nomierinājās.

Tad vestibila sienas, kā tas notiek sapņos, it kā sakusa kopā, lifts izzuda, pamestā Grā­mata aizslīdēia pa kreisi un pagaisa, pulētās flīzes aizņirbēja garām kā ūdens straume. Viegls grūdiens, un gaisa kuģis, izniris no tuneļa, pacēlās virs tropu okeāna ūdeņiem.

Bija nakts. Uz brīdi Vašti redzēja Sumat- ras piekrasti, kuru iezīmēja viļņu mirdzuma josla un bāku vainags, kas aizvien vēl izsta­roja savu gaismu, lai gan nebija vairs, kam rādīt ceļu.