Tad pazuda arī tās, un tikai zvaigznes vēl traucēja Vašti. Zvaigznes nebija nekustīgas, tās šūpojās šurp un turp virs viņas galvas vai ari drūzmējās te vienā, te atkal citā iluminatorā, un šķita, ka nevis gaisa kuģis, bet gan Visums auļo uz priekšu. Un, kā bieži skaidrās naktīs, zvaigznes brīžiem likās aizslīdam tālē, brīžiem sastingstam plaknē; te tās sakārtojās nebeidzamā velvju rindā, kas ietiecās dziļi debesīs, te uzvāzās Zemei virsū kā vāks, kas mūžam slēpj bezgalību no cilvēku acīm. Bet visu laiku tās bija neciešamas. «Vai mēs lidosim tumsā?» pasažieri nikni sauca, un nevīžīgā stjuarte pasteidzās ieslēgt gaismu un aizvilka elastīga metāla aizkarus. Kad būvēja gaisa kuģus, cilvēkos vēl bija dzīva tieksme priekšmetus redzēt tieši. Tāpēc arī kuģī bija milzum daudz logu un iluminatoru, kas tagad tik ļoti apgrūtināja civilizētos un izsmalcinātos pasažierus. Pat Vašti kabīnē pa spraugu aizkarā pavīdēja viena zvaigzne, un pēc pāris, stundu nemierīga miega viņu iztraucēja neierasts mirdzums — rītausma.
Kamēr kuģis traucās uz rietumiem, Zeme vēl ātrāk griezās uz austrumiem, velkot Vašti un viņas ceļabiedrus atpakaļ, pretim Saulei. Zinātne gan spēja paildzināt nakti, tomēr tikai nedaudz, un pārdrošās cerības neitralizēt Zemes diennakts griešanos, kā arī citas, varbūt vēl pārdrošākas cerības bija izgaisušas.