Iepriekšējās civilizācijas mērķis bija «iet kopsolī ar Sauli» vai pat apsteigt to. Tādēļ būvēja sacīkšu lidmašīnas, kas sa­sniedza milzīgu ātrumu un kuras vadīja laik­meta gudrākie cilvēki. Tie lidoja planētai apkārt, tikai apkārt un apkārt, uz rietumiem, uz rietumiem, apkārt un apkārt, un visa cilvēce viņiem aplaudēja. Viss velti. Planēta vēl ātrāk steidzās uz austrumiem, notika drausmīgas avārijas, un Mašīnas Komiteja, tai laikā iegūdama aizvien lielāku varu, iz­sludināja šādas sacensības par nelikumīgām, nemehāniskām un ar Izstumtību sodāmām.

Par Izstumtību plašāk runāsim tālāk.

Bez šaubām, Komitejai bija taisnība. To­mēr mēģinājumi «uzvarēt Sauli» bija bei­dzamie, kas vēl pauda cilvēku interesi par debess ķermeņiem vai, pareizāk sakot, vis­pār kādu interesi par kaut ko. Tā bija pēdējā reize, kad cilvēkus vēl saliedēja doma par kaut kādu spēku ārpus Zemes. Saule uzva­rēja, un tomēr ar to beidzās Saules kundzība pār cilvēku domām. Ausma, dienas vidus, krēsla, Zodiaka ceļš — nekas vairs neskāra ne cilvēku dzīvi, ne viņu jūtas. Zinātne nogāja pazemē, lai pievērstos tikai tādām problē­mām, par kuru atrisināšanu bija pārliecināta.

Tāpēc Vašti jutās aizvainota, ka viņas ka­bīnē ielauzušies gaismas rožainie pirksti, un centās sakārtot aizkaru. Taču aizkars no­krita pavisam, un Vašti pa iluminatoru ierau­dzīja mazus, rožainus mākonīšus, kas šūpojās uz zilā debesu pamata.