— Labi, labi. Parunāsimies, es tūlīt izolē- šos. Domāju, ka nākamajās piecās minūtēs nekas sevišķs nenotiks, jo varu ziedot tev ne vairāk kā piecas minūtes, Kuno. Pēc tam man jānolasa lekcija «Mūzika austrāliešu laikmetā».
Sieviete nospieda izolācijas pogu, lai neviens cits nevarētu viņai piezvanīt. Tad izslēdza apgaismes aparātu, un telpa iegrima tumsā.
— Pasteidzies! — viņa atkal jau ērcīgi sauca. — Pasteidzies, Kuno, es šeit tumsā tikai izšķiežu savu laiku.
Tomēr pagāja veselas piecpadsmit sekundes, līdz apaļā plate, kuru viņa turēja rokās, sāka mirdzēt. Pār to noplaiksnīja vāra zila gaisma, kas kļuva tumšāka un pārvērtās pur- pursarkanā, un tad viņa saskatīja sava planētas otrā pusē dzīvojošā dēla atveidu. Arī viņš redzēja māti.
— Cik tu esi gauss, Kuno.
Viņš drūmi pasmaidīja.
•— Izskatās, ka tev patīk slaistīties.
— Es zvanīju tev jau agrāk, māt, bet tu vienmēr biji vai nu aizņemta, vai izolē ju- sies. Man jāpastāsta tev kas svarīgs.
— Kas, dārgo zēn? Saki ātrāk. Kādēļ tu nevarēji to paziņot pa pneimātisko pastu?
— Tāpēc ka labāk gribu pateikt tev to pats. Es vēlos …
— Nu?
— Vēlos, lai tu mani apciemo.
Vašti vēroja dēla seju zilajā platē.
— Bet es taču varu tevi redzēt, — viņa iesaucās. — Ko tad tu vēl gribi?