— Vēlos redzēt tevi tieši, nevis ar Mašīnas starpniecību, — Kuno sacīja. — Es vēlos runāt ar tevi pašu, bez apnikušās Mašīnas.
— Klusē! — māte iesaucās, neskaidru baiļu satraukta. — Tu nedrīksti teikt neko sliktu par Mašīnu.
— Kāpēc ne?
— To nedrīkst neviens.
— Tu runā tā, it kā Mašīnu būtu radījis dievs, — Kuno sašutis sauca. — Es pat ticu, ka tu to pielūdz, kad esi nelaimīga. Neaizmirsti, ka Mašīnu radījuši cilvēki. Izcili cilvēki, tomēr tikai cilvēki. Mašīna nozīmē ļoti daudz, bet ne visu. Šai platē redzu kaut ko līdzīgu tev, taču neredzu tevi pašu. Pa šo telefonu dzirdu kaut ko līdzīgu tavai balsij, tomēr nedzirdu tevi pašu. Tādēļ gribu, lai tu atbrauc un paliec kādu laiciņu pie manis.
Paciemojies, lai mēs varam pārrunāt manas ieceres.
Vašti mēģināja atrunāties, ka esot grūti atlicināt laiku apciemojumam.
— Ar gaisa kuģi tu vari atlidot divās dienās.
— Man nepatīk gaisa kuģi.
— Kāpēc?
— Man ir pretīga šausmīgā, brūnā zeme un jūra, un zvaigznes, kad satumst. Man gaisa kuģī nerodas nekādas domas.
— Man turpretim tās nerodas nekur citur.
— Kādas domas gan var rasties gaisā?
Kuno mirkli klusēja.
— Vai tu neesi ievērojusi četras lielas zvaigznes, kas veido iegarenu figūru, un trīs citu citai tuvu novietotas zvaigznes tās vidū, bet zem šīs figūras vēl trīs zvaigznes?