Tas Vašti saniknoja.
— Es nepielūdzu neko! — viņa sašutusi iesaucās. — Esmu progresīvs cilvēks un nedomāju, ka tava rīcība vērstos pret reliģiju, jo tādas reliģijas vispār vairs nav! Mašīna ir iznīdējusi visas kādreizējās bailes un māņticību. Es tikai domāju, ka meklēt pašam ceļu laukā… Bez tam nav taču nekāda ceļa uz virszemi.
— Tā visu laiku domāja.
— Laukā var tikt tikai pa izejas krāteriem, un tad ir nepieciešama Iziešanas atļauja, citas iespējas nav. Tā taču rakstīts Grāmatā.
— Nu tad Grāmata melo, jo es izgāju laukā kājām.
Kuno bija fiziski diezgan spēcīgs.
Šai laikā attīstītus muskuļus uzskatīja par kroplību. Tūlīt pēc piedzimšanas visus bērnus
pārbaudīja, un tos, kuri varētu izaugt nepiedienīgi spēcīgi, tūlīt iznīcināja. Humānisti, ja grib, var par to uztraukties, tomēr nebūtu cilvēcīgi ļaut šai laikā dzīvot stipriniekam. Viņš nekad nespētu būt laimīgs dzīvē, kurai viņu aicinājusi Mašīna. Stiprais nonīktu ilgās pēc kokiem, kuros rāpties, pēc upēm, kurās peldēties, pēc pļavām un kalniem, kur pārbaudīt sava ķermeņa spēkus. Cilvēkam taču jāpiemērojas savai apkārtnei, vai ne? Cilvēces rītausmā vārgos bērnus izlika bojā ejai Taigeta kalnā, tās nokrēslī spēcīgos mazuļus pakļauj Eitanāzijai, lai tikai progresētu Mašīna, lai progresētu Mašīna, lai mūžu mūžos progresētu Mašīna.