— Tu droši vien zini, ka mēs esam zaudējuši telpas izjūtu. Mēs gan sakām «telpa ir iznīcināta», tomēr īstenībā mēs esam iznīcinājuši nevis telpu, bet gan tikai savu izjūtu par telpu. Mēs esam zaudējuši daļu no sevis. Es nolēmu zaudēto atgūt un sāku soļot šurp un turp pa dzelzceļa platformu pie savas istabas. Tikai šurp un turp, kamēr noguru. Un tā es atguvu izpratni par to, kas ir «tuvu» un kas ir «tālu». «Tuvu» ir vieta, līdz kurai es ātri varu aiziet kājām, nevis vieta, līdz kurai mani ātri var aizvest vilciens vai gaisa kuģis. «Tālu» ir vieta, līdz kurai es nevaru ātri aiziet kājām. Izejas krāteris ir «tālu», lai gan ar vilcienu es varu nokļūt līdz turienei trīsdesmit astoņās sekundēs. Cilvēks ir mērs. Tā bija mana pirmā mācība.
Cilvēka kājas ir attāluma mērs, viņa rokas ir mērs tam, ko viņš var iegūt, viņa ķermenis ir mērs visam skaistajam, iekārojamam un stiprajam. Pēc tam es devos jau tālāk. Tas notika toreiz, kad aicināju tevi pirmo reizi, bet tu neatbrauci.
Tu jau zini, ka šī pilsēta ir būvēta dziļi zemē un tikai izejas krāteri sniedzas līdz virszemei. Izstaigājis platformu pie savas istabas, uzbraucu ar liftu nākamajā platformā, izstaigāju to un tāpat pēc kārtas ari visas pārējās, kamēr nonācu visaugstākajā, virs kuras tūdaļ ir zeme. Visas platformas ir pilnīgi vienādas, un, pa tām staigājot, es neko neieguvu, tikai attīstīju savu telpas izjūtu un muskuļus.