Laikam ar to arī vaja­dzēja apmierināties. Tas nebūt nav tik maz, tomēr, staigājot un kaujoties ar dažādām domām, man iešāvās prātā, ka šīs pilsētas būvēja toreiz, kad cilvēki vēl elpoja ārējo gaisu. Tātad jābūt ventilācijas šahtām, kuras toreiz lietoja strādnieki. Es vairs nespēju domāt ne par ko citu kā tikai par šīm šah­tām. Vai tikai visas šīs barības caurules, me­dicīnas caurules un mūzikas caurules, kuras Mašīna iekārtoja vēlāk, nav sagrāvušas šah­tas? Varbūt vēl eksistē to atliekas? Man bija skaidrs, ka, ja izdosies tās atrast, tad tikai pašā pēdējā stāvā. Visur citur bija izlietota katra pēda zemes.

Es tev visu stāstu ļoti īsi, un tāpēc tikai nedomā, ka man nebija bail un ka arī tevis teiktais mani nenomāca. Zināju, ka nav pareizi, nav mehāniski, nav pieklājīgi staigāt pa dzelzceļa tuneli. Es nebaidījos nokļūt uz sliedēm, kur mani varētu sabraukt. Baidījos no kaut kā pavisam cita — izdarīt ko tādu, ko Mašīna nav paredzējusi. Tad teicu pats sev: «Cilvēks ir visa mērs» — un gāju. Un pēc ilgas staigāšanas atradu izeju.

Tuneļi, protams, visi ir apgaismoti. Ar mākslīgo gaismu ir apgaismots viss, izņē­mums ir tumsa. Un tāpēc, ieraugot flīzēs tumšu caurumu, sapratu, ka tas ir izņēmums, un kļuvu līksms. Iebāzu caurumā tikai roku — sākumā vairāk nevarēju — un sa­jūsmināts pavicināju to.