Pēc tam izkustināju vēl vienu flīzi, iebāzu caurumā arī galvu un kliedzu tumsā: «Es iešu, es tomēr iešu!», un manu kliedzienu atbalsoja bezgalīgie gai­teņi. Man šķita, ka dzirdu sen mirušo strād­nieku garus, kuri toreiz katru vakaru atgrie­zās zvaigžņu gaismā un pie savām sievām. Un visas iepriekšējās paaudzes, kas bija dzī­vojušas virszemē, man atsaucās: «Tu tomēr nāksi, tu nāksi!»

Kuno apklusa, un, lai gan Vašti šķita, ka dēls ir liels aplamis, viņa pēdējie vārdi to­mēr aizkustināja. Nesen Kuno bija lūdzis atļauju kļūt par tēvu, un Komiteja lūgumu bija noraidījusi. Viņš nebija tāds cilvēks, ar kuru Mašīna vēlētos turpināt cilvēku cilti.

— Tad garām pabrauca vilciens. Es biju paslēpis galvu un rokas caurumā, un tas

tikai viegli skāra mani. Vienai dienai biju izdarījis pietiekami daudz, tādēļ uzrāpos at­pakaļ uz platformas, nobraucu lejā ar liftu un pasūtīju gultu. Ai, kādus sapņus es re­dzēju! Un tad es atkal aicināju tevi, un tu atkal atteicies nākt.

Vašti pakratīja galvu un teica:

—    Tā nevajag. Nerunā par tik briesmī­gām lietām. Es esmu tik nelaimīga. Kā gan tu vari atteikties 110 civilizācijas!

—    Es taču esmu atguvis telpas izjūtu, un tad cilvēks nespēj palikt mierā. Nolēmu iekļūt dobumā un uzkāpt pa šahtu augšā. Sāku vingrināt rokas. Katru dienu nodarbo­jos ar jocīgiem vingrinājumiem, kamēr sāka sāpēt muskuļi. Es varēju jau labu brīdi no­turēties, pakarinājies rokās, kā arī ilgāku laiku noturēt izstieptās rokās spilvenu. Tad es pasūtīju respiratoru un devos ceļā.