Sākumā bija pavisam viegli. Cementējums bija sabirzis, un es ātri vien izkustināju vēl dažas flīzes un iekāpu tumsā. Un mirušo senču gari mani uzmundrināja. Es pats īsti labi nesaprotu, ko ar to domāju. Es tikai stāstu tev, ko jutu. Pirmo reizi nojautu, ka tas, ko daru, ir protests pret mūsu sabiedrības pagrimumu un ka, tāpat kā sen mirušie palīdz man, es cenšos palīdzēt tiem, kas vēl nav piedzimuši. Es jutu, ka pastāv kaut kas patiesi cilvēcisks, kam nav vajadzīga nekāda čaula. Kā lai tev to izskaidroju? Man likās, ka īstenībā cilvēki ir kaili, visas šīs
caurules, pogas un mehānismi nenāk pasaulē kopā ar mums un, arī aizejot no dzīves, mēs neņemsim tos līdzi. Pat mūsu dzīves laikā tie nav pats galvenais. Ja es būtu spēcīgāks, es norautu visu apģērbu un dotos virszemē, ārējā gaisā, kails. Bet to es nevaru atļauties, visa mana paaudze nevar to atļauties. Un tā nu es rāpos augšup ar savu respiratoru, higiēnisko apģērbu un diētiskajām tabletēm! Labāk tā nekā nemaz.
Tur bija no kāda seno laiku metāla izgatavotas kāpnes. Gaisma no platformas krita uz to zemākajiem pakāpieniem, un es redzēju, ka no piegružotā šahtas dibena tās tiecas stāvus augšup. Droši vien mūsu senči, būvējot šo pilsētu, skraidīja pa tām augšup un lejup desmitiem reižu dienā.