Kāpjot pa tām, cauri maniem cimdiem dūrās asas šķautnes un ro­kas sāka asiņot. Gaisma palīdzēja man tikai īsu brīdi, tad bija tikai tumsa un — tas bija vēl ļaunāk —, klusums, kas sāpīgi griezās man ausīs. Mašīna dūc! Vai tu to zini? Tās dunoņa iespiežas mūsu asinīs un, iespējams, var vadīt pat mūsu domas. Kas gan to zina! Es sāku atbrīvoties no Mašīnas varas. Tad man iešāvās prātā: «Šis klusums nozīmē, ka es rīkojos nepareizi.» Tomēr klusumā saklau­sīju balsis, un atkal tās mani drošināja. — Kuno iesmējās. — Tas man bija nepiecie­šams, jo nākamajā mirklī es pret kaut ko sa­dauzīju galvu.

Vašti nopūtās.

— Biju nokļuvis pie viena no pneimatiska­jiem aizvariem, kas pasargā mūs no ārējā gaisa. Var būt, ka tu esi tos redzējusi gaisa kuģī. Atrados elles tumsā, manas kājas turē­jās uz neredzamiem pakāpieniem, manas rokas bija ievainotas. Pats nesaprotu, kā to pārdzīvoju, tomēr balsis vēl aizvien mani uz­mundrināja, un es taustījos pēc aizslēga. Šķiet, ka aizvars bija kādas astoņas pēdas šķērsgriezumā. Iztaustīju to, cik tālu spēju aizsniegt. Tas bija pilnīgi gluds. Aiztaustīju gandrīz līdz pašam centram, tomēr nevarēju to sasniegt, roka bija par īsu. Tad man likās, ka kāda balss saka: «Lec! Tas ir to vērts! Var būt, ka centrā ir rokturis un tu to sa­tversi, tad tu nokļūsi pie mums pats pa savu ceļu. Un, ja roktura tomēr nebūs un tu no­kritīsi un sašķīdīsi gabalos, arī tad tu neko nezaudēsi — arī tad tu nokļūsi pie mums pats pa savu ceļu.» Es lēcu. Tur bija roktu­ris, un …