Kuno apklusa. Mātes acis pieplūda asarām. Viņa saprata, ka Kuno ir likteņa apzīmogots. Ja viņš nebija aizgājis bojā šodien, tad aizies bojā rīt. Šādam cilvēkam nebija vietas pasaulē. Vašti juta gan žēlumu, gan pretīgumu un kaunējās, ka dzemdējusi tādu dēlu. Viņa, kas allaž bijusi tik cienījama un kam vienmēr bijis tik daudz domu. Vai Kuno patiešām bija tas pats mazais zēns, kuru viņa bija mācījusi apieties ar pogām un slēdžiem, kuru pirmā bija mācījusi lasīt
Grāmatu? Pat pūkas, kas izķēmoja viņa virslūpu, liecināja par slieksmi uz mežonību. Un Mašīna necietīs nekādu atavismu.
— Tur bija rokturis, un es to satvēru. Apdullis es karājos virs dziļās tumsas un vēl sadzirdēju dunoņu kā pēdējo čukstu gaistošā sapnī. Viss, par ko kādreiz biju interesējies, visi cilvēki, ar kuriem biju sarunājies pa caurulēm, tagad man nozīmēja bezgala maz. Pa to laiku rokturis pagriezās. Mana ķermeņa svars bija kaut ko iedarbinājis, es sāku lēni griezties, un tad . ..
Es nemaz neprotu to izstāstīt. Gulēju ar seju pret sauli. No deguna un ausīm man plūda asinis. Dzirdēju briesmīgu dārdoņu. Aizvars, pie kura biju turējies, bija vienkārši izgrūsts no pazemes, un gaiss, ko izgatavojam lejā, izplūda pa atveri ārējā gaisā. Tas šļācās laukā kā strūklaka.