Es aizrāpoju atpakaļ pie tā, jo ārējais gaiss man sagādāja sāpes, un aizgūtnēm tvēru mākslīgo gaisu no strūklas malas. Mans respirators bija aizsviests diezin kur, drānas saplēstas. Es vienkārši pieliku muti cieši pie atveres malas un elpoju, kamēr asiņošana aprima. Tu nemaz nespēj iedomāties, cik viss bija dīvaini. Šī le- jiņa — par to es pastāstīšu vēlāk—, ne visai spilgtā saule, kas spīdēja cauri gabalainiem mākoņiem, miers, bezrūpība, telpas izjūta un rūcošā mākslīgā gaisa strūkla, kas brāzmoja gar manu vaigu! Drīz vien ieraudzīju arī savu respiratoru lēkājam augšup un lejup gaisa strāvā augstu virs manas galvas uti vēl augstāk gaisā milzum daudz gaisa kuģu. Bet neviens jau nekad neskatās laukā no gaisa kuģa, un mani arī nevarētu no tā dabūt rokā. Te nu es gulēju kā uz sēkļa izmests. Saule mazliet iespīdēja šahtā, un es redzēju kāpņu augšgalu, taču aizsniegt tās man nebija nekādu cerību. Vai nu gaisa strāva mani izsviestu atkal atpakaļ, vai arī es iekristu iekšā un nosistos. Es varēju tikai gulēt zālē, tvert mākslīgo gaisu un laiku pa laikam palūkoties apkārt.
Es zināju, ka atrodos Veseksā, jo pirms došanās ceļā biju pacenties noklausīties lekciju par šo tematu. Veseksa atrodas virs istabas, kurā pašlaik sarunājamies. Kādreiz tā bijusi ievērojama valsts. Tās karaļi pārvaldījuši visu dienvidu piekrasti no Andreds- valdas līdz Kornvolai.