Straujā Vensdeika, steigdamās pa augstieni, aizsargājusi Ve- seksu no ziemeļiem. Lektors pastāstīja tikai par Veseksas tapšanu, tā ka nezinu, cik ilgi tai bijusi starptautiska nozīme. Šīs zināšanas jau arī man neko nedotu. Patiesību sakot, pagaidām es varēju tikai smieties. Te nu es gulēju, blakus man atradās pneimatiskais aizvars, respirators lēkāja virs manis, bet visi trīs mēs bijām gūstekņi ar zāli apaugušā un paparžu ieskautā ielejā.

Tad Kuno kļuva atkal nopietns.

— Man bija laimējies, ka atrados ielejā. Mākslīgais gaiss nosēdās atpakaļ zemē un piepildīja ieleju tā, kā ūdens piepilda bļodu, un es varēju rāpot apkārt. Tad es piecēlos. Katru reizi, kad gribēju uzkāpt augstāk, man bija jāelpo jaukts gaiss, kurā tomēr pārsvarā bija kaitīgais ārējais gaiss. Tas vēl nebija pārāk ļauni, savas tabletes es nebiju pazau­dējis un visu laiku jutos dīvaini jautrs. Ma­šīnu es pilnīgi aizmirsu. Mana vienīgā vēlē­šanās bija nokļūt augšā, kur auga papardes, un paskatīties, kas atrodas aiz pakalniņa.

Rāpos augšā pa nogāzi. Tomēr jaunais gaiss vēl aizvien bija man par stipru, un es novēlos atpakaļ lejā, tikai uz brīdi pamanī­jis kaut ko neskaidru, pelēku. Saule taisījās rietēt, un es atcerējos, ka tā atrodas Skor­piona zvaigznājā. Arī to biju noklausījies lekcijā. Ja atrodies Veseksā un saule ir Skor­piona zvaigznājā, tad pēc iespējas jāpastei­dzas, jo tumsa iestājas ļoti strauji. (Ta bija pirmā un vienīgā un droši vien paliks arī pēdējā derīgā informācija, ko ieguvu, klau­soties lekcijas.) Sāku izmisīgā steigā elpot jauno gaisu un centos aiziet pēc iespējas tā­lāk no sava gaisa dīķa.