Ieplaka pildījās ar gaisu ļoti lēni. Brīžiem man šķita, ka gaisa strūklai vairs nav sākotnējā spēka. Likās, ka mans respirators dejo jau daudz tuvāk zemei, rūkoņa kļuva klusāka.

Kuno pārtrauca stāstījumu.

— Man šķiet, ka tas tevi nemaz neinte­resē. Pārējais tevi interesēs vēl mazāk. Manā stāstā nav nekādu domu, un es nožēloju, ka apgrūtināju tevi un ataicināju šurp. Mēs esam pārāk dažādi, māt.

Vašti lūdza, lai dēls turpina savu stāstu.

—    Bija jau vakars, kad uzkāpu augšā pa nogāzi. Saule bija jau gandrīz pazudusi aiz apvāršņa, un es vairs lāgā nevarēju apskatīt apkārtni. Tu tikko lidoji pāri Pasaules Jum­tam, un tev nebūs interesanti klausīties par nelielajiem kalniem, kurus redzēju es. Tie bija zemi, bezkrāsaini kalni, tomēr man tie likās dzīvi — sūnas, kas tos pārklāj, šķita kalnu āda, zem kuras saspringti muskuļi. Un es jutu, ar kādu neiedomājamu spēku šie kalni kādreiz pievilkuši manus senčus un kā cilvēki mīlējuši šos kalnus. Tagad tie ir aiz­miguši, varbūt pat uz visiem laikiem, bet savos sapņos tie ir kopā ar cilvēkiem. Lai­mīgs būs tas vīrietis, laimīga tā sieviete, kas pamodinās Veseksas kalnus, jo, lai gan tagad tie guļ, tie nemirs nemūžam.