Kuno iekaisa aizvien vairāk.
— Vai tad tu nesaproti, vai visi jūsu lektori nesaprot, ka tie esam mēs, kas mirstam, ka tikai Mašīna ir vienīgā patiesi dzīvā? Mēs radījām Mašīnu, lai tā kalpotu mums, tomēr tagad vairs nespējam to pakļaut savai gribai. Tā nolaupījusi mums telpas izjūtu un taustes sajūtu, tā aptraipījusi visas cilvēku attiecības un pazemojusi mīlestību līdz kailam fiziskam aktam, tā paralizējusi mūsu ķermeņus un mūsu gribu un tagad spiež mūs to dievināt. Mašīna attīstās, tikai ne tai virzienā, kas nāktu par labu mums. Mašīna progresē, taču neved tuvāk mūsu mērķim. Mēs eksistējam tikai kā asinsķermenīši, kas riņķo tās artērijās, un, ja Mašīna spētu darboties bez mums, tā ļautu mums iznīkt. Ak, es nezinu nekādu glābiņu … Varbūt viens tomēr ir — atkal un atkal stāstīt cilvēkiem, ka es redzēju Veseksas kalnus tā, kā tos redzēja Elfreds, kad sakāva dāņus.
Saule norietēja. Aizmirsu tev pastāstīt, ka starp kalniem kā pērļu krāsas josta šūpojās migla.
Kuno apklusa otru reizi.
— Turpini, — māte gurdi teica.
Kuno papurināja galvu.
— Turpini vien. Tagad mani vairs nekas nespēj satriekt, esmu jau norūdījusies.
— Biju nodomājis izstāstīt tev visu, bet nevaru. Es zinu, ka nevaru. Ardievu.
Vašti vēl stāvēja, nevarēdama izšķirties, ko darīt. Viņa visa trīcēja, klausoties dēla zaimojošos vārdus, taču viņu mocīja arī ziņkāre.