— Tas nav godīgi, — viņa zūdījās. — Tu atsauci mani no pasaules otras malas, lai es noklausītos tavu stāstu, un tagad es gribu dzirdēt to līdz galam. Stāsti, cik vien īsi vari, jo tā tomēr ir briesmīga laika izšķiešana, stāsti, kā tu atgriezies civilizētajā pasaulē.
— Ak tā! — Viņš satrūkās. — Tu gribi dzirdēt par civilizēto pasauli. Protams. Vai es tev jau pastāstīju, ka aizgāju uz vietu, kur bija nokritis mans respirators?
— Nē, bet tagad es visu saprotu. Tu uzliki respiratoru un kaut kā aizgāji līdz izejas krāterim, un no turienes par tavām izdarībām paziņoja Galvenajai Komitejai.
-— Nekas tamlīdzīgs nenotika.
Kuno pārvilka ar roku pār pieri, it kā atgaiņātu kādas satraucošas atmiņas. Tad, atsākdams savu stāstu, atkal iesila.
— Ap saulrieta laiku nokrita mans respirators. Es jau tev stāstīju, ka gaisa strūkla it kā samazinājās, vai ne?
— Jā.
— Ap saulrieta laiku ta ļava nokrist manam respiratoram. Kā jau teicu, Mašīnu biju pilnīgi aizmirsis un daudz nedomāju arī par to, cik vēls jau ir. Mani saistīja kas cits. Man bija mans gaisa dīķis, kurā varēju iegremdēties, kad stiprais ārējais gaiss kļuva neciešams. Iespējams, ka gaisa dīķis būtu saglabājies pat vairākas dienas, ja tikai nebūtu sacēlies vējš un to izkliedējis. Un tā es tikai pārāk vēlu pamanīju, ko nozīmē gaisa strāvas samazināšanās. Redzi, caurums tunelī bija salabots. Labošanas Aparāts, mani vajāja Labošanas Aparāts.