Es nebiju pievērsis uzmanību vēl vienam brīdinājumam. Naktī debesis kļuva skaidrākas nekā dienā, un mēness, kas sekoja saulei pusdebesu attālumā, bija jau pacēlies diezgan augstu un brīžiem gluži spoži apspīdēja
gravu. Es atrados sava parastajā vietā — uz robežas starp abām atmosfērām, kad man šķita, ka gravas dibenā kūņojas kaut kas tumšs un pēc tam pazūd šahtā. Savā muļķībā noskrēju lejā. Noliecos pār šahtu un klausījos. Man šķita, ka dzirdu dziļumā kaut kādu skrapstoņu.
Tikai tagad aptvēru, ka draud briesmas, bet bija jau par vēlu. Nolēmu uzlikt respiratoru un aiziet no gravas. Bet mans respirators bija nozudis. Es skaidri zināju, kur tas nokrita — starp aizvaru un šahtas atveri, varēju pat sataustīt sūnās bedrīti, ko tas bija atstājis. Respirators bija pazudis, un es sapratu, ka notiek kas nelabs, ka labāk būtu izbēgt ārējā gaisā un, ja jāmirst, tad mirt, skrienot pretim pērļainajam miglas mākonim. Nepaspēju to izdarīt. No šahtas — tas bija drausmīgi —, no šahtas izlīdis, pa mēness apmirdzēto zāli lodāja garš, balts tārps.
Es kliedzu. Es darīju visu, ko nedrīkstēju darīt. Es mīdīju kājām šo neradījumu, kaut gan man vajadzēja bēgt no tā. Un pēkšņi tārps aptinās man ap potīti. Tad mēs cīnījāmies. Tārps ļāva man skraidīt pa visu ieleju, bet turējās ap potīti.