«Palīgā!» es kliedzu. (Notika kaut kas briesmīgs, to tev nekad ne­stāstīšu.) «Palīgā!» es kliedzu. (Kāpēc gan mēs nespējam ciest klusēdami?) «Palīgā!» es kliedzu. Tad manas kājas sasaistīja kopā, es kritu, mani aizvilka projām no dārgajām papardēm un dzīvajiem kalniem, garām lie-,

lajam metāla aizvaram. (To es varu tev stāstīt.) Iedomājos, ka spēšu izglābties, ja pieķeršos pie roktura. Arī ap to bija apti­nies tārps. Visa ieleja bija tārpu pilna. Tie pārmeklēja visu ieleju un noplēsa to gluži kailu. Un vēl citu tārpu baltie snuķi rēgojās laukā no atveres; tie bija gatavi uzbrukt, ja būs nepieciešams. Tārpi pievāca visu, ko va­rēja — krūmus, paparžu pudurus, visu. Un tā, satīstīti visi kopā, mēs iekritām ellē. Pēdē­jais, ko redzēju pirms aizvērās aizvars, bija zvaigznes, kas atgādina cilvēku, un man šķita, ka debesīs dzīvo tāds pats cilvēks kā es. Cīnījos, cīnījos līdz pēdējam un tikai tad, kad mana galva atsitās pret kāpnēm, zau­dēju samaņu. Pamodos savā istabā. Tārpi bija nozuduši. Ap mani bija mākslīgais gaiss, mākslīgā gaisma*. mākslīgais miers. Mani draugi pa sarunu caurulēm apvaicājās, vai man pēdējā laikā neesot radušās kādas jau­nas domas.

Kuno stāsts bija beidzies. Kaut kādas pār­runas par to bija neiespējamas, un Vašti pa­griezās, lai ietu.

—   Tas beigsies ar Izstumtību, — viņa klusi sacīja.