—    Es vēlos, lai tā notiktu, — Kuno atbil­dēja.

—    Mašīna ir bijusi ļoti žēlīga.

—    Es labāk paļaujos uz dieva žēlastību.

—    Vai ar šo māņticīgo frāzi tu gribi teikt, ka spētu dzīvot ārējā gaisā?

—    Jā.

—           Vai tu esi redzējis pie izejas krāteriem kaulus, kas palikuši pāri no tiem cilvēkiem, kurus sodīja ar Izstumtību pēc Lielās Sacel­šanās?

—    Jā.

—           Par brīdinājumu citiem tos atstāja tur­pat. Daži gan aizvilkās projām, taču nav ne­kādu šaubu, ka arī tie ir aizgājuši bojā. Tas pats notiek ar Izstumtajiem arī mūsdienās. Dzīvība vairs nespēj eksistēt virszemē.

—    Protams, protams.

—           Papardes un zāle ir izturējušas, bet vi­sas augstākās dzīvības formas ir iznīkušas. Vai kāds gaisa kuģis ir atklājis kādu dzīvu radību?

—    Nē.

—    Vai kāds lektors ir stāstījis par to?

—    Nē.

—    Kāpēc tad tāda spītība?

—           Tāpēc, ka es viņus redzēju, — Kuno eksplodēja.

—    Ko tu redzēji?

—           Tāpēc, ka toreiz mijkrēslī es redzēju viņu, tāpēc, ka viņa steidzās man palīgā, kad kliedzu, tāpēc, ka arī viņu sasaistīja tārpi. Tikai viņa bija laimīgāka par mani — kāds tārps viņu nogalināja ar dūrienu kaklā.

Kuno bija ārprātīgs. Vašti aizgāja. LTn ne­kad vairs neredzēja savu dēlu, arī sa­traukuma pilnajos laikos pēc šiem notiku­miem ne.