Un katrs, kas pielūdza kādu Mašīnas detaļu, lūdzās, lai pielūgsmes objekts aizliek labu vārdu par viņu Mašīnai kā galvenajai dievībai. Drīz sākās arī citādi domājošo vajāšana. Tā pārāk plaši neizvēr- sās tikai iemeslu dēļ, par kuriem runāsim tālāk. Bet cilvēku prāti jau bija tam sagata­voti, un katrs, kas neatzina vismaz mini­mumu — «vārdā neminamo Mehānismu» —, dzīvoja Izstumtības draudos. Un mēs jau zi­nām, ka Izstumtība nozīmē nāvi.

Piedēvēt šīs divas lielās progresīvās pār­maiņas tikai Galvenajai Komitejai nozīmētu raudzīties uz sabiedrības attīstību no ļoti šaura redzes viedokļa. Tiesa, Galvenā Komi­teja gan izziņoja abas lielās pārvērtības, taču īstenībā Galvenā Komiteja par tām ne­bija atbildīga vairāk kā imperiālisma laik­meta karaļi par karu izcelšanos. Drīzāk tās bija kāda neatvairāma spiediena rezultāts, un neviens īsti nezināja, no kurienes tas rodas. Kad iecerētais bija realizēts, sekoja atkal jauns, tikpat neatvairāms spiediens. Šādu notikumu gaitu bija izdevīgi dēvēt par progresu. Neviens neuzdrīkstējās atzīt, ka cilvēki zaudējuši kontroli pār Mašīnu. Gadu no gada to apkalpoja aizvien prasmīgāk, to­mēr izpratne par to kopumā pakāpeniski sa­mazinājās. Jo labāk kāds zināja savu pienā­kumu Mašīnā, jo mazāk jēgas tam bija par kaimiņa pienākumiem. Visā pasaulē vairs ne­bija neviena cilvēka, kas spētu izprast šo monstru.