Ģeniālo Mašīnas radītāju vairs ne­bija un, lai gan viņi bija atstājuši izsmeļošus norādījumus par Mašīnas darbību, katrs viņu pēcnācējs apguva tikai daļu no tiem. Cilvēce savā tieksmē pēc ērtībām bija pārcentušies un ekspluatējusi dabas bagātības pārāk iz­šķērdīgi. Tagad tā bezrūpīgi un pašapmieri­nāti tuvojās galīgām pagrimumam un par progresu varēja runāt tikai kā par pašas Mašīnas progresu.

Vašti dzīve mierīgi turpinājās līdz pat pē­dējai katastrofai. Viņa izslēdza gaismu un gulēja; uzmodās un ieslēdza gaismu. Lasīja lekcijas un klausījās lekcijas. Apmainījās domām ar saviem daudzajiem draugiem un ticēja, ka pilnveido savu intelektu. Reizēm kādam no viņas draugiem piešķīra Eitanā- ziju, un tas atstāja savu istabu, lai dotos tai Izstumtībā, kuru cilvēku prāti nespēj ap­tvert. Vašti tas viss bija puslīdz vienaldzīgs. Dažreiz, pēc kādas ne visai izdevušās lek­cijas, viņa pati lūdza Eitanāziju. Tā kā bija stingri noteikumi, kas mirušo skaitam ne­ļāva pārsniegt jaunpiedzimušo skaitu, Ma­šīna viņas lūgumu noraidīja.

Visa nelaime sākās ar sīkumiem, jau ilgi pirms tam, kad Vašti sāka kaut ko nojaust.

Kādu dienu Vašti pārsteidza ziņa no dēla. Viņi nekad vairs nesarunājās, viņiem nebija vairs nekā kopīga. Vašti tikai nejauši bija

uzzinājusi, ka dēls vēl dzīvs un pārvietots no ziemeļu puslodes, kur bija uzvedies tik nelie­tīgi, uz dienvidu puslodi, istabā, kas atra­dās netālu no viņējās.