«Vai Kuno atkal grib, lai es viņu apciemoju?» Vašti nodomāja. «Es nekad, nekad vairs to nedarīšu. Man nav laika.»
Nē, šoreiz tas bija citāds ārprāts.
Kuno atteicās parādīties zilajā platē un, runājot no tumsas, svinīgi teica:
— Mašīna apstājas.
— Ko tu teici?
— Es zinu, ka Mašīna apstājas. Visas pazīmes to liecina.
Vašti sāka smieties. Kuno to dzirdēja un saskaitās. Ar to viņu saruna beidzās.
— Vai varat iedomāties kaut ko tik muļķīgu? — Vašti stāstīja kādam draugam.
— Cilvēks, kas kādreiz bija mans dēls, tic, ka Mašīna apstāsies. Šī doma būtu ķecerīga, ja nebūtu tik idiotiska.
— Mašīna apstāsies? — draugs atkārtoja.
— Ko tas nozīmē? Man šis teikums neko neizsaka.
— Man arī ne.
— Viņš taču to neattiecina uz nekārtībām, kas pēdējā laikā radušās mūzikā?
— Ai, nē, protams, nē. Parunāsim labāk par mūziku.
— Vai jūs jau sūdzējāties par traucējumiem?
— Jā, man paskaidroja, ka esot nepieciešams remonts, un ieteica griezties Labošanas Aparāta Komitejā. Es sūdzējos par tām dīvainajām elsojošām skaņām, kas kropļo Bris- beinas skolas simfonijas. Izklausās, it kā kāds mocītos sāpēs. Labošanas Aparāta Komiteja apsolīja, ka traucējumus drīz novērsīšot.