— Tas nu ir par traku! — Vašti klāstīja savas neveiksmes kādam citam draugam. — Esmu visnelaimīgākā sieviete pasaulē. Nekad vairs nevaru būt pārliecināta par savu mūziku. Ar katru reizi tā skan sliktāk un sliktāk.
— Man arī ir nepatikšanas, — draugs atbildēja. — Dažreiz manas idejas pārtrauc kluss, griezīgs troksnis.
— Un kas tas ir?
— Nevaru saprast, vai troksnis ir manā galvā, vai sienā.
— Vienalga, kā arī tas būtu, sūdzieties!
— Es jau sūdzējos, un manu sūdzību noteiktajā kārtībā nosūtīs Galvenajai Komitejai.
Laiks gāja, un dažadie defekti cilvēkus vairs sevišķi neuztrauca. Novērsti tie nebija, bet cilvēku maņu orgāni pēdējā laikā bija notrulinājušies un iztapīgi pacieta visas Mašīnas kaprīzes. Nopūtas Brisbeinas skolas simfonijā vairs nekaitināja Vašti. Viņa tās uztvēra kā melodijas sastāvdaļu. Viņas draugs vairs neņēma ļaunā griezīgos trokšņus, vai nu tie skanēja viņa galvā, vai arī sienā. Tāpat notika ar sapelējušajiem mākslīgajiem augļiem, tāpat ar vannām, kurās ūdens sāka smirdēt, tāpat ar klibojošajām atskaņām, kuras sāka izsniegt dzejas mašīna. Sākumā visi bija sašutuši un sūdzējās, pēc tam pierada un aizmirsa. Kļuva ļaunāk un ļaunāk, taču neviens pat nemēģināja iejaukties notikumu gaitā.
Stāvoklis mainījās, kad sabojājās gulēšanas aparāts.