Tas bija jau daudz nopietnāk. Kādā dienā visā pasaulē — Sumatrā, Ve- seksā, neskaitāmās pilsētās Kurzemē un Bra­zīlijā nogurušie iemītnieki velti pasūtīja sa­vas gultas. Gultu vairs nebija. Tas var lik­ties smieklīgi, bet tieši no šā brīža arī sākās civilizācijas sabrukums. Komiteju, kas bija atbildīga par šo bojājumu izlabošanu, apbēra ar sūdzībām, kuras tā, kā parasti, nosūtīja Labošanas Aparātam, kas savukārt apgal­voja, ka tās noteiktajā kārtībā nogādās Gal­venajai Komitejai. Tomēr neapmierinātība auga, jo cilvēki vēl nebija paspējuši tiktāl pielāgoties Mašīnas defektiem, lai spētu iz­tikt bez miega.

—    Kāds tīšuprāt bojā Mašīnu … — viņi runāja.

—    Kāds mēģina kļūt par karali, lai atkal ieviestu kaut kādu patvaldību.

—    Tos cilvēkus vajag sodīt ar Izstumtību!

—    Glābsim Mašīnu! Atriebsim Mašīnu! Atriebsim Mašīnu!

—    Pie ieročiem! Nāvi šim cilvēkam!

Tomēr tagad iejaucās Labošanas Aparāta

Komiteja un ar labi izvēlētiem vārdiem lik­vidēja paniku. Komiteja atzina, ka pašam Labošanas Aparātam nepieciešams remonts.

Šī atklātā atzīšanās radīja lielisku iespaidu.

— Protams, — sacīja slavenais lektors, tas pats, kas lasīja lekcijas par Franču revolū­ciju un katru jaunu Mašīnas defektu apvija ar spožu oreolu, — protams, tagad mēs neuz­bāzīsimies ar savām sūdzībām.