Visu laiku Labošanas Aparāts bija pret mums tik atsau­cīgs un labs, tagad mēs visi jūtam līdzi tam un pacietīgi gaidīsim, kamēr tas atkal būs kārtībā. Gan jau Aparāts atkal uzņemsies savus pienākumus. Pagaidām iztiksim bez gultām, bez tabletēm, nekurnēdami pacietī­sim sīkos trūkumus. Esmu pārliecināts, ka tāda ir Mašīnas griba.

Klausītāji aplaudēja pat tūkstošiem jūdžu attālumā. Mašīna viņus visus joprojām vie­noja. Zem jūrām, zem kalniem vijās vadi, ar kuriem tie redzēja un dzirdēja, tās bija mil­zīgās acis un ausis, ko viņi bija mantojuši no paaudzes uz paaudzi, un šo vadu sanoņa ietina viņu domas, padarot tās vienveidīgas un paklausīgas. Tikai vecie un slimie kur­nēja, jo klīda baumas, ka arī Eitanāzija esot sabojājusies un cilvēkus atkal mokot sāpes.

Lasīt kļuva grūti. Gaisā parādījās kaut kāda dūmaka, kas padarīja to blāvu. Vašti tik tikko varēja saredzēt pāri istabai. Arī gaiss sasmaka. Sūdzības kļuva skaļākas, mie­rinājumi vairs nelīdzēja. Lektors varonīgi klaigāja: «Drosmi! Drosmi! Kāda gan nozīme šiem sīkumiem, ja tikai Mašīna darbojas? Mašīnai tumsa un gaisma ir viens.» Un, lai gan pēc kāda laika apstākļi uzlabojās, dzīve vairs neatguva savu agrāko spožumu un cil­vēki vairs nekad īsti neatguvās pēc pus­krēslā pavadītā laika. Bija dzirdamas histē­riskas runas «par stingriem pasākumiem», par «pagaidu diktatūru». Sumatras iedzīvotā­jus uzaicināja personiski pārbaudīt centrālo spēkstaciju, kura atradās Francijā.