Lielāko­ties tomēr valdīja panika, un cilvēki izšķieda savu enerģiju, pielūdzot Grāmatu, taustāmu Mašīnas visvarenības pierādījumu. Baiļu pa­kāpes bija ļoti dažādas; brīžiem uzklīda ce­rību pilnas baumas, ka Labošanas Aparāts jau gandrīz pilnīgi izlabots, ka Mašīnas ienaidnieki savaldīti, ka ieviesti jauni «nervu centri», kas visu paveikšot daudz labāk nekā agrāk. Bet tad pienāca diena, kad pilnīgi negaidot, bez jebkādiem iepriek­šējiem traucējumiem beidza darboties sakaru sistēma visā pasaulē, un pienāca Mašīnas pa­saules gals.

Vašti tieši šai laikā lasīja lekciju, un da­žas viņas piezīmes bija uzņemtas ar aplau­siem. Kad viņa turpināja lekciju, klausītāji apklusa, un, lekciju nobeidzot, Vašti nedzir­dēja vairs ne skaņas. Mazliet neapmierināta viņa piezvanīja kādam draugam, kura spe­cialitāte bija līdzjūtība. Atkal ne skaņas, droši vien draugs gulēja. Tāpat neatbildēja kāds cits draugs, kuram viņa mēģināja pie­zvanīt, un vēl kāds cits. Un tad viņa atce­rējās Kuno mistisko piezīmi «Mašīna ap­stājas».

Šis teikums viņai vēl aizvien neko neiz­teica. Ja jau Mūžība ari apstāsies, tad, pro­tams, to drīz vien atkal iedarbinās.

Vēl taču bija gaisma, kaut arī ļoti vāja, un arī gaiss; pirms pāris stundām tas bija pat uzlabots. Un vēl bija Grāmata, un. ka­mēr bija Grāmata, tikmēr nevarēja draudēt nekādas briesmas.