Bet tad Vašti sabruka izmisumā, jo notika kas šausmīgs — iestājās klusums.

Viņa nekad nebija zinājusi, ko nozīmē klusums, un tagad tas viņu gandrīz nogali­nāja. Klusums tiešām arī uz vietas nogali­nāja daudzus tūkstošus cilvēku. Kopš dzim­šanas ap viņiem bija nepārtraukta dūkoņa. Ausīm tā bija tas pats, kas plaušām mākslī­gais gaiss, un tagad Vašti galvu plosīja mežonīgas sāpes. Tikko aptverdama, ko dara, viņa streipuļoja uz priekšu un piespieda reti lietoto pogu, kas atvēra telpas durvis.

Durvis nebija pievienotas centrālajai spēk­stacijai, kas pašlaik kaut kur Francijā dzī­voja savus pēdējos brīžus. Durvis atvērās, un Vašti sāka lolot pārmērīgas cerības, jo iedomājās, ka Mašīna izlabota. Durvis atvē­rās, un viņa ieraudzīja krēslaino tuneli, kas aizvijās tālu uz priekšu, pretim brīvībai. Bet viņai pietika tikai ar acu uzmetienu tune­lim, lai atrautos atpakaļ. Tunelis bija cilvēku pieblīvēts, Vašti gandrīz pati pēdējā šai pil­sētā bija pamanījusi briesmas.

Cilvēki viņai vienmēr bija riebušies, bet šie atgādināja kādu lietuvēnu ļaunā sapnī. Cilvēki rāpoja apkārt, kliedza, vaimanāja, cīnījās pēc elpas, grūstījās, pazuda tumsā, atkal un atkal tika nogrūsti no platformas uz dzelzceļa sliedēm. Daži cīnījās pie elek­triskajiem zvaniem, cenzdamies izsaukt vil­cienus, kurus vairs nevarēja izsaukt. Citi gaudoja pēc Eitanāzijas un respiratoriem vai arī zaimoja Mašīnu. Daži stāvēja pie savu istabu durvīm, tāpat kā viņa, baidīdamies gan palikt, gan arī aiziet. Un aiz visas šīs kņadas bija klusums — zemes un visu aiz­gājušo paaudžu balss.