Nē, tas bija ļaunāk nekā vientulība. Viņa aizvēra durvis un apsēdās, lai sagaidītu galu. Sabrukums turpinājās, to pavadīja šausmīgi brīkšķi un dārdoņa. Atsperes, kas saturēja Medicīnas Aparātu, laikam bija atslābušas, un tas tagad pretīgi karājās gabaliņu no griestiem. Grīda sāka līgoties un nosvieda Vašti no krēsla. Kaut kāda caurule, locīdamās kā čūska, tiecās pie viņas. Un beidzot notika visšausmīgākais — sāka izgaist gaisma, un tad viņa saprata, ka garā civilizācijas diena patiešām ir galā.
Vašti sāka neprātīgi svaidīties pa istabu, lūdzoties, lai viņu par katru cenu izglābj, skūpstīja Grāmatu, histēriski spaidīja pogu pēc pogas. Troksnis ārpusē kļuva skaļāks un spiedās cauri sienai. Pamazām viņas istaba satumsa, atmirdzums no metāla slēdžiem pagaisa. Vairs nevarēja saredzēt lasāmpulti, tad arī Grāmatu, ko viņa turēja rokās. Aizbēgušajai skaņai pakaļ aizbēga arī gaisma, bet gaismai sekoja gaiss, un pirmatnējais tukšums atgriezās zemes dzīlēs, no kurām tik ilgi bija padzīts. Vašti turpināja svaidīties pa savu istabu kā kādas senas reliģijas piekritēja, kliegdama un ar asiņainām rokām sizdama pa pogām.