Un tad viņa atvēra savu cietumu un izbēga. Brīvībā izbēga viņas dvēsele, — vismaz man tā liekas tagad, kad stāsts tuvojas nobeigumam, — apgalvot, ka brīvībā izbēga arī viņas miesa, būtu aplam. Vašti nejauši pieskārās pogai, kas atver durvis, un pēc sasmakušā gaisa, kuru sajuta pat ar ādu, un ausīs dunošajiem čukstiem saprata, ka atkal atrodas tunelī pie milzīgās platformas, kur pirmīt bija redzējusi cilvēkus cīnoties. Tagad neviens vairs necīnījās. Skanēja vēl tikai vārgi čuksti un klusas, raudulīgas nopūtas. Simtiem cilvēku mira tumsā.
Vašti sabruka asarās.
Un asaras viņai atbildēja.
Viņi abi neraudāja par sevi, bet gan par cilvēci. Viņi nevarēja samierināties, ka tās ir beigas. Pirms iestājās mūžīgais klusums, viņu sirdis atvērās, un tagad viņi saprata, kas bijis visnozīmīgākais uz zemes. Cilvēks, visas radības zieds, cēlākais no visām būtnēm, cilvēks, kas pēc savas līdzības reiz bija radījis dievu, cilvēks, kas spoguļoja savu spēku zvaigznājos, skaistais, kailais cilvēks mira, nožņaugts drānās, kuras pats sev bija noaudis. Cilvēks bija strādājis vaiga sviedros gadsimtiem ilgi, un tāda nu bija viņa alga. Tiesa, sākumā šīs drānas šķita dievišķīgas, jo bija austas no pašaizliedzības un izrotātas ar kultūras ziediem. Tomēr dievišķīgas tās bija tikai tik ilgi, kamēr bija vienīgi drānas, ne vairāk, un kamēr cilvēks pēc savas gribas tās varēja nomest jebkurā brīdī un dzīvot, apzinoties, ka viņa īstenā būtība ir dievišķīgā dvēsele un tikpat dievišķīgais ķermenis.