Vissāpīgāk viņi raudāja par grēku pret cilvēka miesu, par ļaunumu, ko gad­simtiem ilgi nodarīja cilvēka nerviem, mus­kuļiem un visiem pieciem maņu orgāniem. Un šo noziegumu liekuļi visu laiku bija maskējuši ar skaļām runām par evolūciju, līdz cilvēka ķermenis kļuva par bālu mīkst- miesi, nožēlojamu un bezkrāsainu mājokli tikpat nožēlojamām un bezkrāsainām do­mām, šīm kādreiz pēc zvaigznēm alkstošā gara pēdējām kuslām kustībām.

—   Kur tu esi? — viņa caur asarām čuk­stēja.

Kuno balss 110 tumsas atbildēja:

—    Esmu šeit.

—    Vai ir vēl kāda cerība, Kuno?

—    Mums — nekādās.

—    Kur tu esi?

Viņa rāpās pāri mirušo ķermeņiem pie sava dēla, un Kuno asinis slacījās uz viņas rokām.

—     Ātrāk! — Kuno gārdza. — Es mirstu, bet tagad mēs beidzot tomēr varam pieskar­ties viens otram, varam sarunāties bez Ma­šīnas.

Viņš noskūpstīja Vašti.

—     Mēs esam atguvuši paši sevi. Un esam atguvuši arī dzīvi tādu, kāda tā bija Veseksā, kad Elfreds padzina dāņus. Un mēs tagad zinām to pašu, ko zina viņi — ārpusē, pēr- ļainajā miglas mākonī.

—     Bet, Kuno, vai tā ir patiesība? Vai tie­šām virszemē vēl dzīvo cilvēki? Vai šis tu­nelis, šī indīgā tumsa — vai tās patiešām nav beigas?