Kuno atbildēja:
— Es redzēju viņus, runāju ar viņiem, mīlēju viņus. Viņi slēpjas miglā un papardēs, gaidot mūsu civilizācijas galu. Šodien vēl viņi ir Izstumtie, taču rīt. . .
— Ai, gan jau rīt kāds muļķis sāks iedarbināt Mašīnu atkal no jauna.
— Nekad, — Kuno teica, — nekad vairs. Cilvēki ir izmācīti.
Kamēr viņš vēl runāja, visa pilsēta salūza kā medus kāre. Kāds gaisa kuģis bija ielidojis pussagrautajā izejas krāterī. Gāžoties lejup, tas eksplodēja un ar saviem tērauda spārniem sagrāva stāvu pēc stāva. Mirkli viņiem vēl pavīdēja sen aizgājušo senču ēnas, bet tad, pirms abi tiem pievienojās, viņi vēl ieraudzīja sīku strēmelīti tīru debesu.
Džeroms K. Džeroms
DEJAS PARTNERIS
— Tas notika Furtvangenā, mazā Švarc- valdes pilsētiņā, — savu stāstu sāka Makšo- nesijs. — Šai pilsētiņā dzīvoja kāds brīnum jauks, vecs vīrs, vārdā Nikolass Geibels. Viņš taisīja uzvelkamās rotaļlietas un bija ieguvis slavu turpat vai visā Eiropā. Viņa darinātie trusīši varēja izlēkt no kāpostgalvas, pakustināt ausis, pieglaust ūsas un atkal ielēkt kāpostgalvā; viņa kaķi mazgāja purniņu un ņaudēja tik dabiski, ka suņi noturēja tos par īstiem un metās tiem virsū; lelles ar iemontētu fonogrāfu prata nocelt cepuri un pateikt «labrīt!» vai «labdien!», bet dažas arī kaut ko nodziedāt.