Šis cilvēks bija kas vairāk nekā vienkāršs mehāniķis, viņš bija īsts meistars. Darbs viņam bija aizraušanās, gandrīz vai kaislība. Viņa darbnīca bija bāztin piebāzta ar dažnedažādām savādām lietām, kas nekad netika vai arī nevarēja tikt pārdotas, — lietas, ko viņš bija darinājis aiz tīrās patikas. Viņš bija izgudrojis gan uzvelkamu ēzeli, kas rikšoja divas stundas no vietas ar akumulētu elektroenerģiju, pie tam rikšoja daudz ātrāk par dzīvu ēzeli, un braucējam bija mazāk jānopūlas ar tādu, gan putnu, kas, uzšāvies gaisā un apmetis vairākus apļus, nolaidās lejā tieši tai pašā vietā, no kurienes bija izlidojis, gan skeletu, kas, metāla stieņa balstīts, varēja diet dūdu pavadījumā, gan dabiska lieluma leļļu dāmu, kas prata spēlēt vijoli, un ar izdobtu vidu vīrieti, kas pīpēja un dzēra gaišalu vairāk, nekā, vidēji ņemot, varēja izdzert trīs vācu studenti kopā, un tas patiešām ir daudz.
Pilsētiņā visi bija pārliecināti, ka vecais Geibels spētu iztaisīt tādu radījumu, kas uzvestos, kā cienījamam pilsonim pieklājas. Un kādu dienu viņš patiešām iztaisīja tādu, kas prata darīt pārāk daudz, un tas notika šādi.